Leslijas Rašas pieredze par Ziemassvētku vecīša noslēpuma atklāšanu bērniem ir sajūsminājusi tūkstošus visā pasaulē. Esam pārliecināti, ka tieši šis būtu skaistākais veids, kā izvēlēsies savam bērnam atklāt patiesību.


Mūsu ģimenē ir īpašs veids, kā bērni uzzina patiesību par Ziemassvētku vecīti – viņi paši kļūst par daļu šajā noslēpumā. Šādā veidā Ziemassvētku vecītis nav pasaka, kas sagrūst, bet nebeidzamu labo darbu rinda un Ziemassvētku noskaņa.

Kad bērnam ir 6 vai 7 gadi, kad vien jau var redzēt, ka viņam sāk parādīties aizdomas, ka Ziemassvētku vecītis varētu būt izdomāts, bērns ir gatavs.

Es dodos ar viņu uz kādu kafejnīcu. Mēs pasūtām dzērienus un tad paziņoju: “Ir pilnīgi skaidrs, ka šī gada laikā esi ļoti audzis. Ne jau tikai tas, ka esi palicis garāks, bet es varu redzēt, ka arī tava sirds ir kļuvusi lielāka. [Norādi 2-3 darbus, ko bērns paveicis, cienot citu cilvēku jūtas vai darot labs darbus.] Patiesībā tava sirds ir kļuvusi tik liela, ka, manuprāt, tu pats nu esi gatavs kļūt par Ziemassvētku vecīti!

Tu droši vien esi pamanījis, ka ir ļoti daudzi cilvēki, kas ir saģērbušies kā Ziemassvētku vecīši. Daži no taviem draugiem varbūt tev ir teikuši, ka Ziemassvētku vecīša nemaz nav. Daudzi bērni tā arī domā, jo viņi nav gatavi paši kļūt par Ziemassvētku vecīti, bet TU ESI!

Pastāsti man labāko par Ziemassvētku vecīti. Kāds viņam labums no tā darba, ko viņš veic? [Vedini bērnu domāt par “cepumiem”, kas tiek nolikti vecītim, līdz patīkamajai sajūtai, kas rodas kādu iepriecinot]. Tagad tu esi gatavs paveikt savu pirmo darbu kā Ziemassvētku vecītis!

Pārliecinies, ka saglabā sazvērestībai atbilstošu toni.

Tad bērnam ir jāizvēlas kāds, ko viņš pazīst, parasti tas ir kāds kaimiņš. Bērna misija ir šāda – slepeni uzzināt, kas šim cilvēkam ir vajadzīgs, tad šī prece jādabū, jāiesaiņo un jāpiegādā – nekad neatklājot šai personai, no kā tā nākusi. “Būt par Ziemassvētku vecīti nav atzinību un pateicību gūšana, tu redzēsi. Tā ir nesavtīga došana.”

Mana vecākā dēla izvēle bija “ragana” no kaimiņu mājas. Viņa tiešām nebija patīkamākais cilvēks – viņai ap māju bija milzīgs žogs, kur viņa neļāva iet bērniem spēlēties. Tāpat sieviete mēdza kliegt uz bērniem, lai viņi uzvedas klusāk utt. Dēls ievēroja, ka katru rītu viņa pēc avīzes dodas basām kājām, tāpēc viņš izlēma, ka kaimiņienei vajadzīgas čības. Tad viņš devās izlūkos, lai uzzinātu, kāds ir kaimiņienes kājas izmērs. Noslēpies krūmos viņš izlēma, ka viņai varētu būt vidēja izmēra pēda.

Mēs kopā devāmies uz veikalu un nopirkām siltas čības. Viņš tās iepakoja  un uzrakstīja “Priecīgus Ziemassvētkus no Ziemassvētku vecīša”. Kādu vakaru viņš dāvanu paslidināja zem kaimiņienes žoga. Nākamajā rītā redzējām, kā, ejot pēc avīzes, viņa paņēma arī dāvanu un iegāja iekšā. Mans dēls bija tik sajūsmināts un nevarēja sagaidīt, kas notiks tālāk. Nākamajā dienā sieviete devās pēc rītā avīzes čībām kājās. Dēls bija stāvā sajūsmā. Man vajadzēja viņam atgādināt, ka neviens nedrīkst uzzināt, ka tieši viņš to izdarīja, jo tad viņš vairs nebūtu Ziemassvētku vecītis.

Gadu laikā viņš izvēlējās vairākus cilvēkus, katru reizi izvēlētos īpašu dāvanu, kas piemērota tieši viņiem. Kādu reizi viņš nospodrināja savu riteni, uzlika tam jaunu sēdekli un atdeva to mūsu ģimenes drauga meitai. Šī ģimene bija un vēl aizvien ir ļoti nabadzīgi. Mēs paprasījām meitenes tētim atļauju. Meitenes sejas izteiksme, kad viņa ieraudzīja pagalmā riteni ar lielu lenti, bija gandrīz vai tikpat lieliska kā mana dēla smaids.

Kad pienāca laiks arī manam otram dēlam uzzināt šo patiesību, vecākais nāca palīgā ar ievadrunu. Viņi abi ir fantastiski dāvinātāji un nekad nav jutušies, ka kāds viņiem būtu melojis – tāpēc, ka arī viņi kļuva par daļu no Ziemassvētku vecīša noslēpuma.